Stāstītājs jūtas neticami vainīgs, ka viņas slimība ir tik bažas vīram. Jānis stāsta viņai, ka tikai viņa var padarīt sevi labāk, jo īpaši kļūst daudz atpūtas. Viņa jūtas kā viņa nespēj viņu, jo viņa, šķiet, kļūst sliktāk, nevis labāk.
Kā Stāstītājs ir neprāts pasliktinās, viņa sāk redzēt sevi kā cīņas Jennie un Jāni, slēpjot slepeno Ložņu sieviete no tiem. Viņa kļūst nikni aizsargā fonu, un zvēr, ka neviens cits pieskarties, bet viņai.
Stāstītājs iet pret normu parasto zāles brīdī, dodoties pret viņas Jāņa pasūtījumiem un diagnozi, lai atpūstos, un nedomā par savu slimību. Tā vietā, stāstītājs domā par viņas nervu stāvoklis pastāvīgi, jūtas vainīgs par to, kā raksta slepeni pret viņas vīra vēlmēm.